Dvēseļkopšana Jaunajā Derībā

Lai vairāk izprastu dvēseļkopšanas kalpošanu un tās izpausmes mūsdienu kontekstā, turpinām apskatīt šo tēmu Jaunās Derības (JD) kontekstā. Šoreiz apskatīsim terminus, kas Jaunajā Derībā lietoti attiecībā uz dvēseļkopšanu, kā arī apskatīsim bibliskus pamatus, uz kuriem šo kalpošanu var veidot.

Jaunajā Derībā tiek lietoti vairāki termini, kas saistīti ar dvēseļkopšanas praksi. Galvenie divi termini ir: parakaleo un noutheteo. Citi termini atspoguļo dvēseļkopšanas detaļas – elenkos, eleneiho, epanortosis, ortotomeo un epitimao. Zemāk redzamajās tabulās ir iespēja apskatīt šo vārdu nozīmi un lietojumu JD.

1.       Parakaleo – “pasaukt pie sevis”, lai viņam palīdzētu. Citas nozīmes: mierināt, pamudināt, vērsties ar lūgumu. Parakletos – tas, kurš pasauc pie sevis; kāds, kuram prasa palīdzību, advokāts, aizstāvis, mierinātājs.

2.       Noutheteo: pamudināt

3.       Papildus termini

Aptverot šos JD tekstus, varam saprast dvēseļkopšanas būtību. Saskaņā ar šiem terminiem, dvēseļkopējam ir nepieciešams:

·       Paskaidrot problēmu;

·       Iedrošināt (motivēt) uz izmaiņām;

·       Pārliecināt par palīdzību no Dieva;

·       Konfrontēt nepareizu rīcību un grēku;

·       Norādīt uz nepieciešamību izmainīt uzvedību;

·       Norādīt uz grēka sekām cilvēka dzīvē

Lielisks piemērs šādam dvēseļkopšanas darbam redzams arī Vecajā Derībā, Nehemijas grāmatas 5.nodaļā. Vēršanās pie Dieva tautas notiek pēc sekojošas shēmas:

·       Pārliecināšana par grēku (5:6-8);

·       Pamācīšana (5:9-11);

·       Nožēla (5:12);

·       Brīdināšana (5:13).

Šis un daudzi citi Bībeles piemēri paver mums iespēju iepazīties ar biblisku dvēseļkopšanas praksi. Nav dziļāka avota par Bībeli, kurā mēs varētu labāk iepazīties ar dvēseļkopšanas darbu.

Dvēseļkopšana – rūpes par otru

Pētot JD tekstus, mēs varam secināt, ka dvēseļkopšana ir saistīta ar kaut kāda veida rūpēm. Tās ir rūpes par otru cilvēku un viņa stāvokli. Pāvils 2.Kor. 11:28 raksta:

“Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm.”

Arī 1.Kor.12:25:

“lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.”

Pāvils runā, ka viņš dzīvo rūpēs par draudzi, bet tajā pašā laikā draudzes locekļiem ir jārūpējas vienam par otru. Tātad dvēseļkopšana ir saistīta ar rūpēm par otru. Dvēseļkopšanas mērķis – palīdzēt cilvēkam būt brīvam no rūpēm un raizēm. Kad cilvēks pārstāj raizēties, viņš ir sasniedzis pilnīgu harmoniju un mieru. Izlasīsim Mat.6:25:

“Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?”

Kristus izrāda rūpes par mums un visas mūsu raizes uzņem uz sevi un dod mums mieru. Miers atnāk, kad raizes aiziet. Kamēr man ir raizes, man ir nepieciešama aprūpe. Varētu teikt, ka dvēseļkopšana ir process, caur kuru mēs sasniedzam pilnīgu harmoniju. Tās ir rūpes par cilvēka veselumu, t.i., par viņa garīgo veselību ar dievišķu palīdzību, kas viņu ved pie sadraudzības un attiecībām ar Dievu, kurās cilvēks spēj atstāt visas savas raizes. Dvēseles kopšana jeb aprūpe ir saistīta ar cilvēka ieiešanu pilnībā un harmonijā, kas arī ir JD dvēseļkopšanas darbības mērķis Kol.1:28:

“Viņu (Kristu) mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū.”

Kalpošanas pamati

Kam ir jābūt dvēseļkopšanas pamatā? Ef.6:4 norādes zemes tēviem attiecībā uz bērniem ir “audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam”. Dvēseļkopšanas pamatā ir audzināšana un pamācīšana Kristū. Respektīvi, tā ir kristocentriska. Ja tā nav kristocentriska, tad bibliska dvēseļkopšana zaudē savu pamatu. Ja dvēseļkopšanas darbā nav Kristus, tad nebūs arī palīdzības. Tā nav vienkārša nodarbošanās ar psiholoģiju un tā atšķiras kvalitatīvi no visām psiholoģijas idejām. Dvēseļkopšana notiek Kristū, un ārpus Kristus tā nenotiek. Kā Ap.d.4:12 teikts: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." Vārds “pestīt” nenozīmē “nonākšanu Debesīs”. Grieķu vārds “pestīšana” (sozo) nozīmē – aizvest cilvēku līdz tādam stāvoklim, kādā Dievs viņu vēlas redzēt. Atgriezt viņam atpakaļ pazaudēto Dieva tēlu. Bībele norāda, ka mūsu mērķis ir kļūt līdzīgiem Kristum Efez.4:13:

“Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.”

Tātad dvēseļkopšanas pamatā ir kristocentriskums. Taču tajā pašā laikā, dvēseļkopšanai ir jābūt arī “brāļcentrētai un māscentrētai”. Tas nozīmē ievērot attieksmi pret otru cilvēku kā pret savu ģimenes locekli – brāli vai māsu. Bībele uzsver šo domu 1.Jāņa 2:7-10:

“Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši. Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd. Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā;”

Kristus pavēle ir mīlēt citam citu. Un mīlēt otru nozīmē runāties vienam ar otru. Komunikācija draudzē brālim ar brāli, māsai ar māsu, māsai ar brāli ir iespējama tikai uz mīlestības pamata. Līdz ar to sarunas un komunikācijas pamatā ir jābūt mīlestībai. Piemēram, 1.Tim.5:1 teikts: “Vecāku vīru nerāj, bet pamāci laipni kā tēvu, jaunākus kā brāļus”. Tātad, ja es, kā dvēseļkopējs, nemīlu to cilvēku, ar kuru man ir saruna, es viņam nepalīdzēšu. Respektīvi – nav mīlestības, nav dvēseļkopšanas. Var iedod padomu, bet nevar palīdzēt. Dvēseļkopšanas darbs nav tikai kaut kāda psiholoģiska noskaņošana, bet tā ir palīdzība atgriezt viņam identitāti, atgriezt atpakaļ viņa pazaudēto pašvērtību. Dvēseļkopējam vienmēr vajag lūgt, lai Dievs dod mīlestību uz to cilvēku, kam viņš kalpo. Ja dvēseļkopējam nav šādas mīlestības uz brāli vai māsu, tad viņam pašam ir nepieciešama dvēseļkopšana.

Jāņa 10:10 Jēzus saka: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” Dvēseļkopšanai ne tikai ir jāpalīdz cilvēkam satvert Mūžīgo dzīvību, kas ir Kristū, bet arī piedzīvot Kristū dāvāto dzīves pārpilnību šeit virs zemes. Tātad ir runa sasniegt to garīgo pilnību visā dzīvošanā, kādu Dievs Kristū mums dāvā. Tas nozīmē satvert to patiesību, kas caur Kristu mums tiek dāvāta, atmetot un atbrīvojoties no visa tā, kas mūs sabojā un traucē šo pilnību sasniegt. Tātad dvēseļkopējs palīdz cilvēkam izkļūt no tā negarīgā stāvokļa, kurā viņš atrodas un kurš bojāja viņa dzīvi. Tas notiek, palīdzot saprast cilvēkam sfēras, kurās cilvēks nedzīvo saskaņā ar biblisko patiesību, un nest tās gaismā. Ir jāpalīdz cilvēkam mainīt domāšanas veidu – no bezdievīgā uz dievišķo, no pasaulīgā uz biblisko, no grēcīgā uz svēto utt.

Taču vienīgā iespēja, kā var panākt šīs izmaiņas, ir ar Dieva palīdzību. 2.Kor.3:18:

“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.”

Tātad otrs dvēseļkopšanas mērķis ir arī palīdzēt cilvēkam nonākt dzīvās attiecībās ar Dievu. Jaunpiedzimuša cilvēka domāšana sāk mainīties tad, kad Viņš savā ikdienas dzīvē iesaista Dievu un veido ciešākas attiecības ar Viņu. Tajās Viņš piedzīvo dziedināšanu, piepildījumu un atjaunotu domāšanu. Tas prasa uzticības un paklausības attieksmi, kā arī Dieva virskundzību visās dzīves sfērās.

Nākamajā laikraksta numurā runāsim par dvēseļkopšanu un māceklību.

Izmantojot fragmentus no Johanesa Raimera grāmatas “Dvēseļkopšanas pamati draudzē”, materiālu sagatavoja Dainis Pandars

Nav komentāru

Komentēt